Apvij rokas ap kaklu, ieklausies - auļo pulss.
Nerunā šobrīd, vārdi kā akmeņi neveikli būs.
Sildies pie manām lūpām vēl mirkli un tad - laiks iet.
Naksnīgā salā sniegs nočirkst kā aizlauzts zieds.
Caur baltu puteni klūpot, pulss aizkusis elš.
Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.
(Source: vimeo.com)
Labrīt!
Nakts bija lieliska! Jā, vakar visu dienu nosēžot telpās un darbojoties gar gala darbu nesanāca pabūt gaisā. Tā nu vakar izdomāju ka gulēšu ārā. Paķēru guļammaisu un paklājiņu un aizgāju uz pieneņu pļavu. Ak, tika daudz zvaigznes vēl spīdēja caur gaišo saulrieta pamali ap pusnakti. Tā nu metos slīpi un skatīdamies zvaigznēs iemigu pie lakstīgalas brīnišķīgās čivināšanas. Ap pus četriem pamodos, jo likās, ka man garām skrien sporta komanda, bet laikam tas bija sapnis. Paskatījos apkārt un viss jau bija gaišs, lakstīgalas solo bija nomainījuši pārējie pavasara čivinātāji un zeme bija kļuvusi balta. Protams guļammaiss arī bija apledojis, bet tā kā nāca miegs, par to nelikos zinis. Tā brīnumainā kārtā pavēru acis kad saule jau bija pie horizonta un tas bija tik pasakaini, tāda liela apaļa un pavisam oranžāka nekā saulrietos dēļ atdzisušās atmosfēras nakts laikā. Tā nu atkal iemigu skatīdamies, kā vārās blakus esošais dīķis un kā bez jebkādas skaņas brīnišķīga dzērve pārlaižas pāri pļavai pretī saulei. Gribēju gan celties agrāk, bet saulītē iesnaudos. Ak cik lieliskas sajūtas nākt mājās pa sarasojušu pļavu. :)) Labrīt!
